The art of letting go

 Cilvēki mainās. Visi mainās. Un šajā procesā ir viegli aizmirsties. „Kas es esmu?” jautāja Zatleru Valdis vienā no savām uzrunām. Un cilvēki smējās par viņu. Smīkņāt nemaz nav par ko. Vai Tu vari atbildēt uz jautājumu: kas es esmu? Vēl svarīgāk- kāds cilvēks es vēlos būt? Un šoreiz man ar standarta „labs cilvēks” nepietiek. Identitātes krīze? Kā jau es teicu, cilvēki mainās. Un, manuprāt, svarīgākais ir spēt saprast- no kā es esmu gatava un varu atteikties. Jo mēs neesam Rumbulas izgāztuve, kur vienmēr atradīsies vieta jaunai kravai. Un pat tā nav bezizmēra.

Visgrūtāk ir atvadīties no cilvēkiem. Tiem ar kuriem kādreiz bija daudz kā kopīga, bet nu kopīgas ir palikušas tikai atmiņas par labi pavadītu laiku. Un nav vērts skumt. Es eju uz priekšu un nav vērts skumt par to, kas varēja būt, bet, visdrīzāk, nekad nebūs.

Kādreizējie (labie un ne tik labie) ieradumi klusumā pazūd paši. Un to vietā nāk citi. Un domas mainās. Un viss mainās.

Es mainos.

Kad Elektrība aiziet pastaigāties

Šodien piespiedu kārtā piedalījos eksperimentā. To vadīja puikas no „Latvenergo” un es, kopā ar pāris simtiem citu nelaimīgo, biju eksperimenta trusītis. Puikas gandrīz 10 stundas no vietas ņēmās ar vadiņiem, kabeļiem un elektrības būdām. Tikmēr es centos iztēloties kāda bija dzīve gadsimtu atpakaļ. Un secinājums ir viens- dzīvot bez elektrības (ik sevišķi ziemā) ir sasodīti garlaicīgi.

Kad no rīta piecēlos, jau automātiski tvēru pēc TV pults, lai ziņu diktoru balsis manī lēnām pamodinātu cilvēku. Nekā, televizors rāda pigu. Paspaidīju pogas līdz aptvēru, ka nelieši tomēr tur savu solījumu un jau ņemas ap kabeļiem. Okey. Ejam uz virtuvi. Paldies dievam man mājas nav elektriskās plīts, jo tad būtu vakars uz ezeru. Visu dienu nāktos vazāties pa māju kā pusprāgušai kucei. Iedabūju sevī iekšā ikrīta dienišķo zaļo tēju un biju gatava jaunai dienai.

Jāsaka, ka pirmo dienas daļu atvēlēju vācu valodas likumiem, gramatikai un citiem mēsliem. Drūmie, tumšie mākoņi dienas gaismu bija paslēpuši slapjajā padusē, un grāmatas lasīšana bija neiespējamā misija manām acīm.

Nolēmu, ka gudrāk būtu sarūpēt mazu dāvaniņu manām padrugām gaidāmajos svētkos. Taisīšu brošas. Bet istabā klusums tik baiss, ka mūzai bija bail pie manis nākt. Šī saka- Nav Šopēna, nav ballītes. Tāpēc piedodiet padrugas, bet rīt no manis saņemiet tikai labus vārdus. Tajā pašā laikā es sadzirdēju ko citu. Grīda čīkst, kaimiņi viens otram sūdzas par šņabja cenām, gaudo suns, kaut kur kāds minka noraujas pa kaklu no saimnieka. Es labāk atgriezīšos pie sava Šopēna.

Un gandrīz precīzi pus četros vakarā manās mājās iestājas nakts. Aizeju uz tualeti, apkārt piķa melna tumsa. Domāju, ka puikām šajā situācijā vajadzēja čurāt kā meitenēm. Citādāk ciestu poda brille.

Kāds prieks, kāda līksme bija tad, kad mājās pārradās pārējie. Pēc dienas, kas pavadīta klusumā, ir patīkami atkal parunāties. (Jo ar sevi runāties tomēr nav tik forši. To arī es izmēģināju.)

Un tālāk laiks sāk lēkt uz priekšu aulēkšiem. Stāsts aiz stāsta, līdz priekā iedegas spuldzītes, un viss atgriežas vecajās sliedēs. Kaimiņu logos lēnām izdziest svecītes un iedegas mākslīgās saules pie grieztiem.

Eksperiments ir beidzies.

Oдноклассники un citi zvēri

Ir situācijas, kad gribu vai no ādas līst ārā, lai tik izvairītos satikt kādu cilvēku. Runa ir par Exšiem. Šoreiz- Ex-klasesbiedriem. Kad atvadījāmies solījām, ka mūžīgi mūžos paliksim tikpat tuvi, neaizmirsīsim viens otru, un mazi zili putniņi dziedās ārijas mums līdzās ik reizi, kad satiksimies. Yeah, right! Ja jau skolas laikā bija pāris cilvēki ar kuriem normāla saruna sanāca tikai par neveiksmīgi uzrakstīto matemātikas kontroldarbu, tad tagad, satiekoties pēc ilgāka laika, es viņam/viņai neiešu stāstīt, ka vakar redzēju visseksīgāko puisi ever un kā es vakardienu pavadīju darot neko. Jo arī nekas grib, lai tiek kādreiz padarīts.

Ja tomēr no neveiklās situācijas nevaru izbēgt, ir divi varianti. (A) Mēs varam apmainīties pāris pieklājības frāzēm. (Kā iet, ko dari, kur studē/strādā). Tomēr es biežāk izmantoju variantu (B)- apmainos ar jaunākajām klačām par exiešim. Kurš palicis stāvoklī, kurš strādā kapsētā par kapu racēju, kurš redzēts ar apšaubāma paskata vīrieti, kurš atklājis, ka ir homoseksuāls, kurš nopircis traktoru un devies sievas meklējumos uz laukiem, kurš kļuvis par alkoholiķi, kurš aizbraucis uz ārzemēm laimi meklēt. Šis sarunu temats ir neizsmeļams. Tātad, ja kādu dienu neizskaidrojamu iemeslu dēļ ausis pēkšņi aizdegas vai sākas hroniskas žagas, zinu, ka divi exši atkal ir satikušies un apmainās ar informāciju.

Bet, taisnību sakot, ir vēl variants (C). Izliekamies, ka viens otru neredzam, un dodamies tālāk savās dienas gaitās. Arī man tā nesen bija. Sēžu vilcienā, kā vienmēr nodrošinājusies ar lasāmvielu, lai nav pretī sēdošajam vīrietim jāblenž sejā, un pusceļā ieraugu, ka tikai divus solus tālāk no manis sēž ex-klasesbiedrene. Sēž galīgi šķērsām, man uzgriezusi muguru ( laikam jau mani viņa ieraudzīja ātrāk nekā es viņu). Vilciens pilns, kliegt negribas. Pāris minūtes blenzu uz viņu, ievērtēju jaunāko prikidu, un atgriezos pie žurnāla lasīšanas.

Neba jau es tagad nolieku visus savus exšus. Ir cilvēki, kurus ieraugot, es esmu vairāk nekā vienkārši priecīga. Ar viņiem vienmēr varēs atcerēties laikus, kad debesis bija zilākas un zāle lētāka, atcerēties visus nedarbus un par tiem pasmieties. Uzsist duraku (kas mums bija nacionālais sporta veids).

Un laiks neko nemaina.

Spodra Skaidrā
(bet sirdī Maiga Dvēsele)

Ak, tu…. Blondīne tāda!

„Stulbā blondīne!” šoferis kliedza busiņa virzienā pie kura stūres sēdēja plikgalvains vīrelis labākajos gados. Un es pie sevis nodomāju: kopš kura laika „blondīne” ir kļuvis par lamu vārdu?

Pateicoties vecāku gēniem arī man ir gaišā matu krāsa. Un nebūt nav tā, ka es kaunos par savu galvas rotu. Man ir pietiekami laba humora izjūta, tāpēc pati smejos par blondīņu jokiem. Jo ir taču sievietes, kurām dievs devis vairāk krūšu rajonā, bet mazāk galvas apvidū. Un tās, kurām abās vietās tukšums, meklē palīdzību pie Pupu daktera.

Arī mašīnu sievietes tomēr vada nedaudz savādāk kā vīrieši. Ar savu sievišķīgo piesitienu ar galapunktu tuvākajā grāvmalē vai otras mašīnas pakaļgalā. Tomēr muļķīgi būtu teikt, ka visas sievietes ir vienādas. (Lai gan kaut ko līdzīgu: „Visi vīrieši ir vienādi,” no sieviešu mutēm nākas dzirdēt visai bieži. Un arī tur nav ne kripatas patiesības.)

Oļa gruzaviku vada labāk par Kristapu, kurš krustdūrienā izšuj labāk par Svetlanu, kura spēj nocirst koku ātrāk par Oskaru, kurš ir apmeklējis vairāk anonīmo mājsaimnieču terapijas seansu nekā Milda, kura trijās minūtēs spēj nomainīt mašīnas riepu. Un arī matu krāsai nav nekādas nozīmes. (Lai gan zinātnieki turpina asas diskusijas par to vai rižikiem ir dvēsele.)

Nākamreiz, kad gribēšu kādu izlamāt, pateikšu, ka viņam ir Bībera frizūra. Un tā jau būs diagnoze.

We have girlfriends

Saldumu medības

Helovīni ir dīvaini svētki. Vai vispār varam tos dēvēt par svētkiem? Tas drīzāk ir konfekšu izēšanās festivāls (vismaz bērniem). Pusaudžu meitenēm tā ir izdevība uzvilkt „kostīmu”, kas knapi apsedz krūšu galus un kļūt par pedolāču magnētu. Dažiem tas ir kārtējais iemesls iedzert. Vientuļiem, pusmūža krīzes nomāktiem cilvēkiem tā ir diena, kad arī viņus kāds apciemo. Nīgrajiem kaimiņiem tā ir izdevība izkliegties un norāt sīkos palaidņus, moralizēt par to, ka „mūsu laikos gan tā nebija”. Un nerātnajiem huligāniem tā ir iespēja atņemt konfektes mazākajiem, lai pierītos tik ļoti, ka bikšu poga sprāgst vaļā.

Pirms vairākiem gadiem arī es devos saldumu medībās. Nodrāztā frāze „Saldumus vai izjokosim” īsti neko nenozīmēja. Manā ciemā mēs visi viens otru pazīstam. Ko gan mēs varējām darīt, ja saldumi netika iedoti? Manai mammai ilgu laiku nāktos klausīties tantuku norādījumos kā pareizi audzināt bērnus, ja es būtu kaut vai nosmējusi durvju rokturi ar dubļiem. Kristīgai meitenei nekas tāds nepiedienas. Tāpēc mēs gājām un prasījām saldumus. Vakara beigās bija pilns „Maxima” maisiņš.

Domājot par kostīmu, jau uzreiz zināju, kas es būšu. Visoriģinālākais briesmonis- Ragana. Seju ar mammas ēnām nokrāsoju zaļu. Matus sazieķēju ar cukurūdeni, lai izskatītos kā četrus gadus nemazgāti. Acis iekrāsoju piķa mellas, bet lūpas sarkanas. Vecmamma, kura gan bija absolūti pret šādu māžošanos, atdeva savus jaunības dienu svārkus, kuri man gan bija par lielu. Tomēr es izskatījos grandiozi. No vecas lupatas uztaisīju apmetni, paņēmu slotu un biju gatava. Izejot no mājas, es izskatījos patiešām iespaidīgi. Tomēr, kad pēc pāris stundām pārsalusi un caurcaurēm slapja atgriezos, izskatījos gaužām bēdīgi. Garie svārki nu bija piesūkušies ar dubļiem, kosmētika sajaukusies ar sviedriem un lietu. Tomēr maisā man bija kaudze konfekšu, kuras es gardu mutu apēdu. Vienīgā skāde bija sāpošais kakls nākamajā rītā.

Supervaroņi

Kad biju maza, es vienmēr cerēju, ka arī es reiz būšu supervaronis. Fantazēju, ka kādu rītu es piecelšos un atklāšu, ka ar skatienu spēju salocīt karotīti vai iedegt sveces ar domu palīdzību. Jā, man bija pārāk daudz brīva laika un pārāk plaša fantāzija.

Viss sākās jau tad, ka skatījos seriālu „Bafija pret vampīriem”. Labi, viņai nebija nekādas pārdabiskas spējas, bet Bafija tik un tā bija viena no varoņiem. Taču ne jau viņas satriecošās spējas nogalināt man tik ļoti patika… Nea, viņas smukpuisītis Spaiks bija īstais iemesls, kādēļ vēlējos  kļūt par supervaroni. Divpadsmit gadu vecumā hormoni darīja savu. Tomēr tad es sapratu, ka pat Spaiks nav lielo pūļu vērts. Vampīru nogalināšana bija visai ķepīgs process.

Un tad nāca „Amulets”. Trīs (četras) māsas, kuras nebija supervarones, bet gan raganas. Taču viņas darīja labus darbus, un manā izpratnē tas bija pietiekami. Un vēl tās spējas! Iespēja lasīt citu cilvēku domas! Kontroldarbi matemātikā vairs nesagādātu nekādas problēmas. Es gan nezināju, kā ar tādām spējām spētu izglābt cilvēci, bet tas bija mazsvarīgi. Spēja apstādināt laiku un teleportēties!? Un kā dāvana klāt vēl nāca nelabais dēmons Kols, kurš manis dēļ tad brīnumainā kārtā kļūtu labs… Gluži kā Disneja filmā.

Un kurš gan var aizmirst Rozvelu? Tas nekas, ka Makss bija citplanētietis! Man tāpat citplanētieši vienmēr ir patikuši. Un spējas dziedēt cilvēkus! Es neiebilstu glābt cilvēkus, ja blakus būtu tāds puisēns kā Makss. Nu kurš gan spēj pretoties tām lielajām, brūnajām acīm?

Visbeidzot vissuperīgākais no supervaroņiem. Pats Supermens. Skatījos un priecājos kā Luisa un Klarks ņemas pa manu televizora ekrānu darba dienu vakaros, un secināju, ka tieši viņam bija visgrūtāk. Kā tik kāda problēma, visi sauc pēc Supermena. Cilvēk, ja tev aizdegas māja, skrien no tās ārā, nevis gaidi, kad tev pakaļ atlidos Supermens, jo tāds redz’ ir viņa pienākums. Bet arī viņš ir tikai cilvēks, un reizēm grib pamīcīt Luisu Leinu, nevis glābt visus, kas pagadās. Čalim nebija absolūti nekādas privātās dzīves. Tieši tāpēc es atmetu ar roku cerībai, ka reiz kļūšu par  Supermenu. Es šādai profesijai biju pārāk slinka.

Secinājums ir viens. Es vēlējos kļūt par supervaroni tikai foršo čaļu dēļ. Bet, ja man tagad būtu jāizvēlas kāda no superspējām, tā visdzrīzāk būtu spēja kļūt neredzamai. Nozagtu paprāvu naudas summiņu no bankas, nopirktu sev salu un dzīvotu tur bez bēdām. Es un mana supervaroņu armija sarkanos stringos.

P.S. Un ari Voldemorts savā ziņā ir supervaronis.

Atsperties pret vājākiem

Cilvēki ir egoistiskas būtnes. Ja tu smaidīsi, es smaidīšu. Ja tu smiesies, es smiešos tev līdz. Ja tu izleksi pa logu, es turpināšu smieties. Mazais melnais humors. Tomēr tā ir realitāte. Kurš gan būs tik neprātīgs, lai lēktu pašnāvniekam līdzi? Mēs esam lieli egoisti un dzīves mīlētāji. Mēs cīnāmies par kaut ko labāku, rāpjamies kā Antiņš Stikla kalnā. Atsperties pret gludu virsmu ir sasodīti grūti, tāpēc es atsperos pret vājāko galvām, lai nokļūtu virsotnē. Atziņa, ka uzvar stiprākais, ir tikai puspatiesa. Uzvar stiprākais un gudrākais.

Es esmu izveidojusi, iespējams, citiem nepieņemamu veidu kā pārvarēt pašai sevi. Visbiežāk- bailes izgāzties. Nevienam no mums nav patīkami izgāzties kā veca tantiņa no autobusa, ja visi pārējie no tevis gaida pārcilvēciskus sasniegumus. Tāpēc es atsperos pret vājākajiem. Es esmu labāka/ izskatīgāka/ gudrāka/ bagātāka/ veiksmīgāka/ zinošāka par maniem sāncenšiem. Man ir jāprezentē savs projekts? Nekādu problēmu! Ja pumpainais Juris to varēja, tad man tā būs tīrā pastaiga pa jūras krastu. Man ir jādejo publikas priekšā? Mans ego jau ir piefiksējis, ka Juta dejo vēl briesmīgāk par mani, un ap sirdi paliek siltāk. Eksāmens angļu valodā? Ja puisis, kurš knapi spēj pateikt divus teikumus angliski, to spēja, tad man nav par ko uztraukties.

It kā jau neviens no manām smadzeņu manipulācijām necieš, bet es zinu, ka daudziem kaut kas tāds liekas nepieņemami. Akmansdievscikdaudz psihologi ir teikuši, ka cilvēkus nedrīkst salīdzināt. Tas noved pie mazvērtības sindroma bla bla bla. Bet, ja man tas palīdz kļūt pašpārliecinātākai, man ir vienalga. Un es pat neiebilstu, ja kāds cits šo taktiku izmanto pret mani, tik ilgi, kamēr es par to neuzzinu. Mūsu domas neviens nedrīkst un nespēj cenzēt.

Mans labākais draugs Slinkums

Manuprāt, mēs visi varam piekrist apgalvojumam, ka mūsdienās dzīve ir kļuvusi nepieklājīgi ērta. Cilvēka slinkums vēršas plašumā, lai gan mēs paši to nemaz neapzināmies.

Attīstīto valstu problēmas.

Viena no lietām, kas mani, kā interneta lietotāju, ietekmē, ir netīša Internet Explorer atvēršana. Visiem taču ir skaidrs, ka Explorer ir pēdējais mēsls. Un tad man ir jāgaida pārāk ilgs laiks, kamēr tas monstrs atvērsies, lai lēno divplāksni pēc tam aizvērtu. Man paveicas, ja visa šī procesa laikā, dators neuzkaras. Sīka, bet kaitinoša, problēma.

Ir tikai dabīgi vēlēties par savu naudu saņemt pašu labāko. Tādēļ, pērkot vīnogas, mēs vienmēr pajautājam pārdevējai vai ogas ir ar vai bez kauliņiem. Viņas mūs nomierina, ka viņas jau pārdod tikai visrojālākās vīnogas bez kauliņiem. Ar mierīgu sirdi mēs dodamies mājās, lai atklātu, ka… tajās ir vairāk kauliņu, nekā pašu vīnogu. Un iecerētais deserts ar putukrējumu, vīnogām un muskuļotu vīrieti sarkanos stringos aiziet zudībā, jo aina ar kauliņu spļaušanu turziņā neiziet no galvas. Nekādas romantikas.

Trešā situācija. Tu beidzot esi sagaidījis jaunāko Doktora Hausa sēriju. Virtuvē jau ir sagatavotas maizītes, karsta tēja. Tu apsēdies savā „Dīvāni& dīvāni” dīvānā, lai izbaudītu romantisko vakaru divvientulībā ar televizoru, taču redzi, ka pults ir atstāta pie televizora. Pukodamies tu ar pēdējiem spēkiem, kā Toms Krūzs neiespējamajā misijā, sniedzies pēc pults. Gatavs! Tu no jauna iekārtojies savā vietā, un ieslēdz televizoru. Hauss pasaka kārtējo jociņu un tu labsajūtā nosmīni. Taču, tiklīdz sāc ēst savas siermaizītes, tu sastopies ar nākamo problēmu. Tu ēd pārāk skaļi un tāpēc nedzirdi Hausa pirmo nepareizo diagnozi. Pagriežam skaļāk un viss ir kārtībā. Reklāmas pauzes laikā, tu atskārt, ka pults ir pakritusi zem gultas, tādēļ tev būs jāveic vēl viens dzīvībai bīstams triks, ko filmās izpilda tikai vispieredzējušākie dublieri. Tu ar akrobāta veiklību, nepametot ērto dīvānu, sniedzies pēc pults. Tavi muskuļi deg agonijā, bet tu tomēr ar diviem pirkstiem satver pulti. Kamikadzes ar tevi lepotos.

Ja nekas no šī neatbilst tev, es tevi no sirds apsveicu! Bet arī tad, ja atpazīsti sevi, nav ko bēdāties. Mūsu ir daudz, un katram ir savs slinkuma maiss pie sāniem. Kam lielāks, kam mazāks.

First World Problems